“un sapnī es redzu pelēkas acis un sarežģītus piena rakstus kafijā, un es skrienu pa tumsu, ko atzīvina tikai blāvas gaismas strēles, un es nezinu, vai skrienu pretī kaut kam vai bēgu… nekas nav skaidrs”
-
-
-
-
-
(Source: livastare)
-
toreiz pēdējā doma pirms aizmigu bija tāda, ka vecajiem mūsu zemes virsū nevajadzētu uztraukties par to, ka viņi vairs nesaprot pasauli. neviens to nedara, arī jaunie ne, kaut gan škiet, ka viņi to dara. jaunajiem nav jāsaprot pasaule, tāda ir jaunība: dzīvot bez vajadzības saprast pasauli.
bet ja tu vairs nevari dzīvot bez vajadzības saprast pasauli, kas tad? jā, tad vairs nav jaunības. tad tā kategorija tiks aizvietota ar citu, un jaunība kavēsies tikai dažus gadu desmitus kā kultūrindustriāls farss. bet varbūt to izgudros no jauna, pēc divsmit gadiem. salīdzini ar cilvēku: neviens zvērs nav cilvēks, bet visi cilvēki ir zvēri. tātad nav cilvēka, un tādēļ cilvēks jāizgudro, katru dienu jāceļas no pīšļiem, kas dejo rīta gaismas strēlēs caur žalūzijām, vai ne? -
-
-
-
aizved mani svētdienā stundu pirms pusnakts uz kādu klusu vietu nelielā kalniņā, blakus tramvaju vieglajai dūkoņai un laternu pustumšajam mirdzumam. skaitīsim lidmašīnas un sapņosim par spāniju, klusi smiesimies un caur pirkstiem virpināsim zāles stiebrus. tumsa un klusums apskaus mūsu ādas, es aizveršu acis un ieelpošu mieru. aizturēšu elpu, negribot to laist vaļā, bet ilgi neizturēšu, izpūšot to ārā. būs jau vēls, pulkstens drīz sitīs divpadsmit, zosāda pārmīs pāris vārdus ar mūsu ādu un liks doties atpakaļ.
gribēšu kliegt un dziedāt ātrumā, kurā tu mani ietērp traucoties caur tukšajām teikas ielām, es noliekšu galvu tev pār plecu un klusi pasmaidīšu.
